Ēnu ekonomika

Ēnu ekonomika (saukta arī par pelēko ekonomiku, neformālo ekonomiku, pārskatos neuztvertā ekonomikas daļa u.c.) ir ienākumi, kuri netiek deklarēti un nav uzskaitīti oficiālajā statistikā, un par kuriem netiek maksāti nodokļi.

Ēnu ekonomika negatīvi ietekmē nodokļu iekasēšanu, veicina nevienlīdzīgu konkurenci, kā arī tā izkropļo tirgu. Būtiski ir arī tas, ka ēnu ekonomika samazina valsts budžeta ieņēmumus, t.i, samazina valsts rīcībā esošo naudas apjomu, kuru iespējams izlietot dažādu ļoti svarīgu vajadzību finansēšanai. Ir liels vairums cilvēku, kuri nemaz neapzinās, ka nodokļu nemaksāšana noved pie lielu un mazu skolu slēgšanas, slimnīcu slēgšanas, pie nelabotiem ceļiem, pie policistu skaita samazināšanas u.c.

Jāatzīst, ka nodokļu nemaksāšana skar ne tikai valsti, bet arī pašu cilvēku. Nemaksājot sociālo nodokli, darba ņēmējs neiegūst valsts piedāvātās sociālās garantijas, jo tieši pabalstu un pensiju apmērs ir saistīts ar maksāto nodokļu apmēru, piemēram, ja tu saņem aplokšņu algu, tad tu nemaksā nodokļus, un nevarēsi vēlāk iegūt bezdarbnieka pabalstu, vecuma pensiju, slimības pabalstu u.c. sev un savai ģimenei nozīmīgus pabalstus, kad tas būs nepieciešams.

Nereģistrētās ekonomikas aktivitātes var iedalīt divās grupās: 1. pretlikumīgās, nelegālās aktivitātes; 2. pakalpojumi un ražošana, kas nav uzskaitīti. Konkrētāk sakot, ēnu ekonomikas aktivitātes ir dubultā grāmatvedība, izvairīšanās no nodokļu nemaksāšanas, aplokšņu algas, dzīvokļa izīrēšana bez līguma, čeka neizsniegšana tirgū, samaksa manikīrei skaidrā naudā, samaksa frizierei skaidrā naudā, nelegāla preču tirdzniecība, kontrabanda un citas neskaitāmas darbības.

Protams, pastāv dažādas ēnu ekonomikas definīcijas, tāpēc arī pastāv arī dažādas tās aprēķināšanas metodes un arī rezultāti. Ir divas metodes, kuras tiek izmantotas dažādos ēnu ekonomikas pētījumos: tiešās metodes (mikro – datu), kā arī netiešās metodes (makro – indikatoru).

Tiešajās (mikro – datu) metodēs galvenokārt tiek izmantots nodokļu audits vai aptaujas un anketas ar brīvas izvēles atbildēm, savukārt netiešājās (makro – indikatoru) metodēs pārsvarā izmanto dažādus ekonomikas un citus indikatorus, kuri satur informāciju par ēnu ekonomikas dinamiku.

Pēc vairāku speciālistu secinājumiem var teikt, ka ēnu ekonomikas aprēķinu metodes diemžēl nevar viennozīmīgi uzskatīt par precīzām. Ar šo metožu palīdzību tiek dota iespēja tikai novērtēt ēnu ekonomikas pieaugumu vai samazinājumu, konkrētāk, ēnu ekonomikas galvenās pārmaiņas.

Ēnu ekonomiku veicina visdažādākie faktori, toties tos galvenokārt iedala divās grupās: izpratnes un zināšanu faktori (nezināšana par samaksāto nodokļu izlietojumu, vainas apziņas trūkums, kā arī zema uzticēšanās oficiālajām struktūrām un valstij); ekonomiski pamatotie faktori (ietaupījumi, zems atklāšanas risks (maza iespēja tikt pieķertam un mazi sodi), kā arī viegla iespēja iesaistīties).

Ēnu ekonomiku var uzskatīt par lielu problēmu daudzās pasaules valstīts, tajā skaitā arī Latvijā. Darbs pie ēnu ekonomikas nav pārtraukts, un ir vairākas iestādes, kas īsteno visdažādākos pasākumus, lai apkarotu un mazinātu ēnu ekonomiku visās valstīs. Šis process ir diezgan sarežģīts un laikietilpīgs. Iepriekš aprakstīto iestāžu galvenais mērķis ir panākt kompleksus un inovatīvus risinājumus, kuru rezultātā sabiedrības attieksme pret iesaistīšanos ēnu ekonomikā mainītos un tiktu radīta motivācija darboties legāli ikvienam iedzīvotājam.

Latvijā ēnu ekonomika nereti ir sastopama kā nelegālu preču kontrabanda no ārvalstīm (ārzemēm) vai arī aplokšņu alga. 2009. gadā Latvijas Darba devēju konfederācija (saīsinājumā LDDK) uzsāka cīņu pret ēnu ekonomiku ar toreiz pastāvošo Saeimas vadību, parakstot protokolu “Godīga uzņēmējdarbība pret ēnu ekonomiku – nodokļu politikas loma godīgas konkurences nodrošināšanā”, kas mudināja valdību izveidot plānu, kā mazināt ēnu ekonomiku (“Ēnu ekonomikas mazināšanas plāns”).

Ēnu ekonomika

2 domas par “Ēnu ekonomika

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *